LAO Vēsture

Latvijas Aizsargu Organizācija.

Latvijas Aizsargu organizācijas vēsture ir cieši savijusies ar visas Latvijas valsts vēsturi. Organizācijas pirmsākumi meklējami brīvības cīņu laikā, kad nacionālajām karaspēka vienībām virzoties uz priekšu, kļuva aktuāls jautājums par aizmugures drošību. Ne tikai lielinieku atstātās bandas, bet arī noziedzība bija drauds jaunajai valstij. Šādos apstākļos Latvijas valdība 1919.gada 20.martā pieņēma „Noteikumus par aizsargu nodaļām pagastos”, kas likumīgi pamatoja jaunu dienesta veidu, kas bija aktuāls 18-60 gadus veciem lauku vīriešiem. Tas bija obligāts dienests, kura mērķis bija nodrošināt kārtību un mieru lauku dzīvē. Aizsargi šo dienestu arī sekmīgi veica. Kad Latvija cīņās bija guvusi uzvaru, aktuāls kļuva jautājums par aizsargu statusu. 1921.gadā dienests aizsargos kļuva brīvprātīgs un Aizsargu organizācija kļuva par sabiedrisku organizāciju, kuras augstākā lēmējinstitūcija bija Latvijas aizsargu kongress, kuras priekšgalā bija valde. Katrā apriņķī tika veidots pulks, bet pagastā nodaļa. Pulks bija vairāk administratīvi saimnieciska, ne militāra vienība. Tā Latvijā aizsargi izveidoja 21 pulku (19 apriņķu + aviācijas un dzelzceļa pulku), kļūstot par masveidīgu sabiedrisku organizāciju. Kongress 1923.gada augustā pieņēma savu Satversmi, kas noteica, ka organizācija policejiskā un kulturālā ziņā pakļauta Iekšlietu ministrijai, bet militārā – Kara ministrijai. Šāda kārtībā pastāvēja ilgu laiku un atspoguļojās arī aizsargu vadības izvēlē. Pulka priekšnieks (komandieris) bija apriņķa policijas priekšnieks, savukārt viņa palīgs – aktīvās armijas virsnieks. Kad tika izveidots Aizsargu organizācijas štābs, priekšnieka, štāba priekšnieka un apmācību vadītāja amatos vajadzēja būt aktīvās armijas virsniekiem.
Aizsargu organizācijas policejisko darbību noteica Iekšlietu ministrijas instrukcijas. Vietējiem aizsargiem bija policista statuss, tādējādi viņiem bija liela atbildība. Tas radīja arī nepieciešamību par aizsargiem uzņemt tikai pārbaudītas, uzticamas un patriotiskas personas. Tajā laikā aizsarga kandidātam bija nepieciešams 3 gadu pārbaudes laiks, kā arī 2 galvotāju paraksti pirms ieskaitīšanas pilntiesīgā aizsarga statusā. Aizsargi apkaroja vietējo noziedzību un, piemēram, tika galā ar Kaupēna bruņoto noziedznieku bandu. Aizsargos šai laikā tika uzņemti arī jaunieši (jaunsargi) un sievietes (aizsardzes). Plaši tika izvērsts kulturālais un patriotiskās audzināšanas darbs. Aizsargu nami kļuva par nozīmīgiem lauku sabiedriskās dzīves centriem. Tika veidotas sporta, teātra, kora, orķestru un citas kopas.
1930.gadu sākumā aizsargi nokļuva Kārļa Ulmaņa vadītās Latviešu zemnieku savienības ietekmē un bija viens no 1934.gada apvērsuma balstiem. Tomēr savas funkcijas aizsargi nezaudēja, viņiem tika veltīta vēl lielāka vērība. 1936.gadā tika pieņemts „Likums par Aizsargu organizāciju”, kurā tika noteikts aizsargu juridiskais statuss. Tā kļuva par Sabiedrisko lietu ministrijas sastāvdaļu, bet Kārlis Ulmanis skaitījās kā aizsargu augstākais vadonis. Aizsargu darbības reglamentāciju noteica 1938.gadā pieņemtie „Noteikumi par aizsargu organizācijas iekārtu un aizsargu pienākumiem, tiesībām un apmācībām”. Aizsargu organizācija bija viena no masveidīgākajām Latvijas organizācijām, 1940.gada 1. janvārī tajā skaitījās 31 874 aizsargi, 14 810 aizsardzes un 14 000 jaunsargi.
Aizsargu organizācijā ritēja ļoti plaša un aktīva kultūras un sporta dzīve. Nemitīgi notika visdažādākie koncerti un spēles. Uzstājās kori, orķestri, deju grupas un teātra trupas. Aizsargiem vislielākā saistība bija ar valstī pazīstamo Zemnieku drāmas teātri, ko vadīja aizsargs Pēteris Ašaks, bet direkcijas loceklis aizsargs Voldemārs Zonbergs bija arī aktīvs dramaturgs. Aizsargu organizācija Latvijas sportu pacēla masu līmenī. Katrā pulkā tika veidoti aizsargu sporta klubi, kā arī sportisku pulciņi. Tas deva iespēju jaunajiem talantiem izcelties. Viens no pazīstamākajiem aizsargu sportistiem ir soļotājs Jānis Daliņš (8.pulks) – 1932.gada olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs. Starptautiskus panākumus guva arī aizsargu šāvēji. 1937.gada pasaules meistarsacīkstēs 16.pulka aizsargs Žanis Butkus ieguva sudraba medaļu šaušanā ar kara šauteni. 5.pulka aizsargs Nikolajs Andrejevs 1939.gadā pasaules meistarsacīkstēs ieguva vienu sudraba un divas bronzas medaļas, šaujot ar mazkalibra šauteni.Līdz ar PSRS veikto Latvijas okupāciju, Aizsargu organizācija 1940.gada 23.jūnijā kā Latvijai uzticams spēks tika likvidēta un drīz pēc tam atbruņota. Padomju varas iestādes sevišķi asi vērsās tieši pret aizsargiem, daudzi jau pirmajā komunistu valdīšanas gadā, bet tāpat pēc 1944.gada tika arestēti, izsūtīti vai sodīti ar nāvi.
Sākoties Atmodas notikumiem Latvijā, nobrieda arī doma par aizsargu organizācijas atjaunošanu. 1990.gada maijā tika uzsākta brīvprātīgo reģistrācija un nākamajos mēnešos aizsargu skaits jau sniedzās vairākos tūkstošos. Aizsargu organizācija norobežojās no Augstākās Padomes (AP) un pakļāvās Pilsoņu Kongresa Latvijas komitejai. Konkrētajā situācijā tas nozīmēja Aizsargu organizācijas ietekmes zudumu, AP vēlāk uzsākot sev uzticamās Zemessardzes veidošanu. Absolūts vairums aizsargu saprata, ka šis ceļš ved uz nekurieni un nolēma savu statusu atjaunot arī juridiski pie varas esošajām institūcijām. Tā 1994.gada janvārī pie Tieslietu Ministrijas reģistrējās Latvijas Aizsargu organizācija, kura pastāv pašlaik.

Atbildēt