Otrā Grāmata.

Ievadam (redaktora sleja)

Cilvēka rīcību nosaka tā vērtību sistēma. Rakstā „Kurzemes kultūras mantojuma pētniecības aktualitāte un problēmas”* (Novadnieciskās identitātes meklējumi Kurzemē. LU, Liepāja, 2012., LiePa, ievads) ir teikts: „Lai saprastu, kādas ir mūsu dzīves vērtības un kādai būtu jābūt mūsu vērtību sistēmai, ir svarīgi noskaidrot, ar kādām vērtībām dzīvojuši mūsu senči, Kurzemes piekrastes ļaudis, pagātnē, kādus principus, kādu gudrību, kādas prasmes centušies nodot no paaudzes uz paaudzi. Kultūras mantojums ir tās garīgās un materiālās vērtības, kas tapušas radošā procesā, kas koptas, sargātas un nodotas nākamajām paaudzēm tālākai lietošanai un attīstīšanai.

Pēdējos gados arī pētniecībā pastiprinājusies interese par nacionālajiem – latviskajiem, kā arī lokālajiem – novadnieciskajiem aspektiem. Šo tendenci objektīvi nosaka okupācijas laika pusgadsimta pārrāvums nacionālās un novadnieciskās identitātes normālā attīstības procesā, padomju laika ideoloģiskajās deformācijās, padomju sabiedrības identitātes uzspiešanas centieni, mērķtiecīga rusifikācijas politika.”

„Kultūras mantojuma apguvei nelabvēlīga ir arī postklasiskajai dzīvei un postmodernajai mākslai raksturīgā ignorance un destruktīvisms. Tradicionālo vērtību parodēšana, tieša vai vāji slēpta izsmiešana pakāpeniski formējusi neiecietības un neizpratnes gaisotni ievērojamā sabiedrības daļā, dažādu paaudžu pārstāvjos – pret pagātnes kultūrvērtībām kā savu laiku pārdzīvojošām, kā arhaiski neaktuālām, par traucējošām, no kurām vēlams atbrīvoties.

Destabilizēta un deformēta vērtību sistēma un identitātes krīze ir viens no galvenajiem iemesliem tautas un valsts dzīves zemajam standartam.

Viena no atbildēm uz jautājumu, kas mums, mūsu sabiedrībai visvairāk trūkst, ir – trūkst atbildīgas attieksmes pret iepriekšējo paaudžu atstāto materiālo un garīgo mantojumu.”

„Lai sekmīgi virzītos uz priekšu, ir jāpaietas pa kultūras laipām arī atpakaļ – pie katras tautas vēsturiskajām saknēm, pie kultūras pirmavotiem.”** (Lasmane S. Baltā pasaules izjūta. Liepu laipa. Rīga, Zinātne. 1989., 8. lpp.)

Filozofijas doktore Skaidrīte Lasmane raksta: „Katrai tautai ir sava garīgā laipa, ko viena paaudze pamet labvēlīgi nākamajai. [..] Tāpat kā praktiski neatkārtojas gēnu kombinācijas, tāpat bezgalīgi dažādas ir vērtību kombinācijas tautu kultūrā. Tādēļ cilvēces attīstībai nav lieka neviena, pat ne vismazākā tauta, katra ir neaizstājama ar to gudra padoma sistēmu, ko tā ienesusi kultūras fondā.”*** (Turpat, 8.-9. lpp.)

Šīs atziņas mums kalpo ne tikai par skaidrojumu tam, kā jārīkojas, bet arī par pamatu pretinieka rīcības analīzei: ļauj ieraudzīt tā rīcības plānu, bet galvenais – redzot pretvaras rīcību, noteikt un paredzēt tās paņēmienus un saskatīt pašu pretvaru. Jo, kā saka francūži, tad sātana lielākā māksla ir iegalvot, ka viņš nemaz nav… Un tik tiešām, palasot vai klausoties to, ko saka naidnieku virsotne, mēs dzirdam nevis lāstus un ļauna vēlējumus, ar ko pārpilns internets un plašsaziņas līdzekļi, bet gan skaļi paustas rūpes par mūsu tautu… Ir radītu dažādi „antifašistu”, „dzimtās valodas aizstāvju”, „vienlīdzīgo tiesību” un daudz kā cita cīnītāji, kuri pasaulei sevi rāda kā patiesus cīnītājus par viscēlākajām lietām, taču būtībā cīnās par sarkano „fašismu”, mūsu nospiešanu atkarībā, tiesībām valdīt Latvijā un nelietot mūsu valodu.

Šajos viltīgajos plānos ietilpst gan vēstures viltošana – mūsu senču un tēvu uzvaru noklusēšana un pat savas piederības viltošana, savu neesošo panākumu izcelšana, noziegumu pārvēršana par cēliem darbiem, kas it kā veikti citu un savas tautas labuma vārdā, mūsu kultūras sasniegumu noniecināšana, bet savas izcelšana un daudzu citu tautu pārstāvju uzdošana par saviem. Tiek nozagta pat veselu tautu vēsture, bez kautrēšanās Eiropas vergu pagātne tiek padarīta par „slāvu” pagātni, tādējādi atvirzot savas saknes laikā līdz verdzības pirmsākumiem! Pretdarbībai plaši tiek izmantota mūsu vēstures nemācīšana skolās, kas tieši šī iemesla dēļ arī tiek darīts. Un tas notiek ne tikai ar seno vēsturi, bet arī jaunāko, kaut tās liecinieki joprojām atrodas mūsu vidū! Bet „Vēsture ir filozofijas mācīšana ar piemēriem,” zināja jau Halkernāsas Dionīsijs 40. g.p.m.ē.! Savukārt viens no filozofijas uzdevumiem ir mācīt izziņas vispārējos principus, kas tautu padara zinošu un notiekošā saprotošu. Taču to, ko tautai nenovēl pretvara, to paveiksim mēs!

„Skolēni tikpat kā nezina latviešu karavīru varonības vēsturi, jo to viņiem nemāca. Vai kādam māca to, ka vācu karaspēka virspavēlniecība uzskatīja, ka viena latviešu divīzija ir līdzvērtīga sešām vācu divīzijām? Vai kāds šodien zina, ka latviešu 43. divīzija bija pirmā padomju armijas vienība, kas tika apbalvota ar gvardes divīzijas nosaukumu? Latvijas vēstures mācīšana ir objektīva nepieciešamība. Nav nevienas Eiropas valsts, kur nemācītu šīs valsts vēsturi. Bez vēstures mācības nevar iemācīt patriotismu pret savu valsti un tautu.” (M.ārtiņš Draudiņš, „Tēvzemes savienības” partijas vadītāja atbilde uz Voldemāra Krustiņa un Māras Libekas jautājumu. „Latvijas Avīze”, 22. 06., 15. lpp.) Šeit piebildīsim, ka sava laika Sarkanās Armijas augstāko apbalvojumu Sarkano karogu, pirmā saņēma latviešu divīzija!

Mēs redzam, ka tieši vēsture un tās zināšana ir viens no tautas pašapziņas stūrakmeņiem. Tāpēc arī par to parunāsim. Slavenais aktieris Ēvalds Valters latviešus dēvēja par „mana arāju tauta”, pie tam ne mirkli nekļūdīdamies. Taču reizē ar to mēs it kā aizmirstam, ka šī arāju tauta ir arī jūrnieku, karavīru un dziedātāju tauta. Pētījumi parāda, ka no ASV minoritātēm tieši latvieši uzrāda vislielākos panākumus. Tikai ebreji, kuri tur dzīvo daudz ilgāk, naudas izteiksmē uzrāda labākus panākumus, taču viņi to sasniedza prazdami valodu un darbodamies nozarēs, kuras ir „naudīgākas”, kamēr latvieši pēc Otrā pasaules kara ASV ieradās bez valodas zināšanām un attiecīgās izglītības.

Otrais pasaules karš Eiropā jau sen skaitās beidzies. Vairs nav tā laika Vācijas un tagad arī Padomju Savienības. Ir izaugušas jaunas paaudzes. Taču pār Latviju joprojām slīgst kara ēna. Vēl ir okupēti Latvijas austrumi, joprojām tiek izmantotas Molotova-Ribentropa līguma noziedzīgās sekas. Kaut ļaunuma impērija it kā vairs nav, tomēr tiek uzturēta prasība ievērot tās izveidoto kārtību. Nacionālsociālisms un Vācijas kara noziedznieki ir notiesāti Nirnbergas tiesā, taču vēl asiņainākie komunistu un padomju noziedznieki netiek tiesāti. Vai tas nozīmē, ka teicienā Наше дело правое joprojām ietilpst tiesības okupēt Latviju un nīdēt mūsu tautu? Vai joprojām mums ir jālīdz apmelot savus karavīrus, kas cīnījās par Latvijas nākotni?

Taču, tāpat kā pilienā var ieraudzīt jūru, arī izprasts gadījums sniedz vairāk skaidrības nekā visu notikumu smalks apraksts. Tāpēc, ievērojot laikmeta plašumu un sniegtās iespējas, apskatīsim atsevišķas tēmas. Šajā ziņā šo grāmatu varam raksturot kā nezināmais par zināmo. Notikumi būs sen jau zināmi, taču patiesība par tiem izrādīsies pavisam citāda. Mēs dziļā cieņā nolieksim galvas tā laika paaudžu upuru un ciešanu priekšā. Un ar lepnumu ieraudzīsim, ka citu apskaustā diženumā pāri visam neaptraipīts un slavas apņemts stāv latviešu karavīrs – brīvības cīnītājs.

Lai cik tālu arī mēs nepavērtos atpakaļ vēstures miglā, mēs nemainīgi redzam vienu un to pašu. Karus, kaujas un neskaitāmus karavīru pūļus, kuru uzdevums ir iekarot, iznīcināt, sagrābt un īstenot visu to, ko mūsdienās sauc par politiku. Taču pazīme ir viena – jo lielāku impēriju izdodas izveidot, jo vairāk un nežēlīgāk ir tikušas lietas asinis. Gan savas, gan citu. Mūsdienas ir nākušas ar savām īpatnībām. Masveida iznīcināšanas ieroči karu ir padarījuši par tik šausmīgu, ka tajā uzvarētāju nevar būt. Toties ir radīti citi cīņas paņēmieni. Lai pakļautu kādu valsti, vairs nevajag atombumbas – tam pietiek ar ekonomiku un finansēm. Mūsu okupācijas gados iedragātā pašapziņa, zelta teļa kulta ieviešana, svešas idejas un „tiesības” mazina mūsu spēku un daži steidzīgākie jau skaita cik gadu atlicis līdz nomirs pēdējais latvietis.Tomēr… ir tāds vārds TOMĒR! To pieminiet! Mēs varam uzvarēt arī šajā karā, kurā nedārd lielgabali, bet asinis līst abortu laikā. Ja vien mēs būsim gudri, gudrāki un visgudrākie. Jo nav neuzvaramu pretinieku, ir tikai slikti cīnītāji. Bet labs cīnītājs var būt tikai zinošs cīnītājs. Tieši tādēļ arī radīta šī grāmata. Tajā lasītājs varēs atrast spilgtus piemērus, kā patiesībā ir notikuši kari, kaujas un kādi ir bijuši tajās piedalījušies karavīri. Un mēs ieraudzīsim, ka tur, kur esam mācīti redzēt varonību, uzupurēšanos un cīņu par taisnību, bieži vien ir saredzams tikai zemiskums, nekaunība un asisnskāre. Šajā stāstā mēs vislielāko uzmanību pievērsīsim tieši tiem notikumiem, kuri saistīti ar mūsu tautas likteņiem. Redzot notiekošo, kļūst skaidrs, ka pārāk daudzi joprojām tic pasūtījuma vēstures meliem, tāpēc katrs jauns atgādinājums par patiesībā notikušo ir tik svarīgs.

Māris Krists Linde

Lejuplādēt “Gramata-2.doc

Atbildēt