Pirmā Grāmata.

Ievadam (redaktora sleja)

Šodien, kaut cilvēce atrodas savas attīstības un zināšanu virsotnē, mums tomēr joprojām ir jācīnās ar nezināšanu un prāta trulumu. Diemžēl pastāv kāda lielvalsts, kuras dzīslās bojā ejošā Bizantijas impērija iepludināja savu pūstošo indi, radot ticību, ka „Divas Romas ir bijušas: Roma un Konstantinopole, trešā ir Maskava, bet ceturtajai nebūt!” Un šie maldi, likti pamatā ātomlielvalsts politikai, rada nāves briesmas ne tikai mums, bet visai pasaulei. Cik tas ir nopietni redzams no tās vadītāja cerībām, ka kara gadījumā nav ko uztraukties – viņš un viņa tauta nokļūs debesīs, kamēr citi peklē!

Tāpēc neizbēgami rodas jautājums – ko darīt? Zinot, kut slēpjas pretinieka spēks, kādus paņēmienus tas lieto, mēs iegūstam iespēju tam pretoties un uzvarēt. Un mēs to zinām – pretspēka varas pamatā ir meli un vēstures viltošana! Radusies sensenā baltu – galindu un somu-ugru apdzīvotā telpā, kuras pamatiedzīvotājus vairākas reizes izkāva tik pamatīgi, ka no tiem palikušas tikai atmiņas, Orda radīja savu Maskavijas ulusu, kuras jaunajiem iemītniekiem vairs nebija nekādu etnisko sakaru ar Kijevas Rusu. Vienīgi pareizticība, kas, nākdama no Bizantijas un iziedama cauri Kijevai, Vladimirai nostiprinājās Maskavā, ļauj runāt par ticības sakariem. Un tā, līdz Pētera I laikiem, Krimas hanam meslus maksājošā Maskavija, kura neko citu nedarīja kā gaidīja pasaules galu, sāka savu „loga ciršanu uz Eiropu”.

Tam ceļā bijām un esam mēs.

Cilvēce savas pastāvēšanas laikā tikai īsu brīdi ir iztikusi bez kariem. Tāpēc tās vēsture ir karu vēsture. Tas ir likts pamatā arī šim izdevumam, kurš saucas „Kari, kaujas, karavīri”. Šī izdevuma pamatā ir atziņa, ka katra valsts rada savu vēstures skolu; un tieši to šodien pārraksta Krievija, no dubļiem izvilkdama savu asiņaino vēsturi un melu straumē cenšoties to nomazgāt baltu. Diemžēl, savos 20 pirmās brīvvalsts pastāvēšanas gados mēs nepaguvām radīt savu vēstures skolu, tāpēc mums joprojām ir jāklausās svešu un ieinteresētu pasūtījuma vēsturnieku teiktais. Taču viens no visu laiku ievērojamākajiem karavadoņiem Napoleons ir teicis: „Es atradu Francijas karaļkroni dubļos nomest, es to pacēlu!” Un mēs varam atkārtot – mēs atradām savu vēsturi dubļos iemītu, bet mēs to pacelsim un godā liksim! Šī vēsture jau tiek rakstīta un šobrīd saucas „Citādā vēsture”. Kāpēc mēs to nesaucam par Latvijas vēsturi? Tāpēc, ka šis nosaukums mūsu prātos uzreiz novelk striktas laika un telpas robežas, kuras ir vilkušas svešas varas, bet ne mūsu tauta. Taču mūsu vēsture kā baltu tautu vēstures sastāvdaļa laika ziņā iestiepjas daudzas tūkstošgades atpakaļ, bet telpas ziņā sniedzas tūkstošiem kilometru tālumā. Šajā laikā un telpā mūsu baltu senči sastapās ar daudzām tautām un kultūrām tomēr paši palikdami ar savu valodu un kultūru. Tas ir nepārspēts fenomens, kurš savas neticamības un svešu vēstures skolu interešu dēļ joprojām pie mums Latvijā netiek mācīts, lai gan daudzi vēsturnieki pasaulē par to runā un raksta.

Lūk, šis pagājušais laiks un milzu telpa, kurā mūsu senči satika visdažādākās tautas un piedzīvoja gan savas baltās, gan nebaltās dienas, atbilstoši notikumiem veidos mūsu stāstu. Tā galvenie notikumi būs saistīti ar kariem, kaujām un karavīriem, tāpēc mēs šos vārdus arī liekam virsrakstā. Un, protams, stāstīsim arī par izmantotajiem ieročiem, sākot no vienkārša akmens un koka rungas līdz mūsdienu hibrīdkara līdzekļiem

Lejuplādēt “Gramata-1.doc

Atbildēt